Februara vidu pulcinam saldenieku bija mazi svetki — apriteja gads, kopš musu rajona darbojas starptautiska labdaribas organizacija "Art of Living". Tas rikotajas "Dzives makslas" nodarbibas ar jogas, meditacijas, elpošanas vingrinajumiem var iemacities uzlabot pašsajutu, atbrivoties no stresa un paraudzities uz sevi un pasauli citadi.
Latvija "Art of Living" pazistama trisarpus gadu, bet Lietuva — jau piecpadsmit. Tapec nav brinums, ka pirmais jogas skolotajs, kas gan Latvija, gan Saldu vadija "Dzives makslas" 1. limena jeb pamatkursu, bija lietuvietis — arhitekts no Kaunas ALGIS BURAITIS.Jubilejas diena vinš atkal macija saldeniekus, bet pavisam Latvija Algis vadijis 14 pamatkursus.
Ka ir macit latviešus?
- Vienkarši un viegli, jo latvieši un lietuvieši ir lidzigi. Latviešiem ir skaista ipašiba — vini ir atturigi, bet, ja notic, tad ši ticiba paliek dzili dvesele. Pirms gada Saldu tika iesetas pirmas seklas, un tagad var redzet auglus — ir izveidojusies pastaviga grupa, notiek kursi, kuros iesaistas aizvien jauni cilveki. Katrs šajos kursos var panemt sev tik, cik velas, — atstat iegutas gudribas zinašanai vai aktivi izmantot un turpinat macities. Jebkura gadijuma vini bus ieguveji.
Kads bija jusu celš uz jogu un "Art of Living"? Kapec cilveki vispar mekle šo celu?
— Cilveki mekle sevi un atrod celu, kas ved pie sevis. Medz teikt, ka tad, kad ir skolnieks — cilveks, kas mekle —, skolotajs ari atradisies. Mans celš sakas 1993. gada, kad aizgaju uz "Dzives makslas" pamatkursu Kauna (tas bija otrais Lietuva). To vadija skolotaja no Polijas, un velak vina bija loti izbrinita, redzot, ka es turpinu apgut "Dzives makslu", — esot cerejusi velreiz ieraudzit jebkuru, tikai ne mani.
Bijat skeptikis?
— Ja! Man patik analizet, nemitigi jautaju un biju ar kaut ko neapmierinats. Tagad astonus gadus macu pats un loti priecajos par tadiem cilvekiem — nikniem. Jo niknums, kas dzen uz priekšu un liek izdibinat, iebilst un preparet informaciju, piemit nobriedušiem cilvekiem ar labu intelektu. Tur ir potencials. Tie, kam vienalga, parasti neniknojas, vini visu pasivi pienem.
Kapec kluvat par skolotaju?
— Dabiski. Ja tavs kauss ir piepildits, saturs plust pari malam. Lai tas neietu posta, ir jadalas ar citiem.
Skolotaja darbs netiek atlidzinats. Naudu, kas tiek maksata par kursiem, organizacija izmanto, lai stradatu karadarbibas, dabas katastrofu rajonos, cietumos...
— Skolotaji strada ar nosacijumu, ka algu nesanem. Bet ir vel cita atlidziba… Mes pamatkursa runajam par cilveka fiziska un radoša speka avotiem: baribu, miegu, elpu, meditaciju, bet par loti svarigu es uzsveru vel vienu — kalpošanu. Darot bez atlidzibas kaut ko labu saviem tuviniekiem vai pat svešiem cilvekiem, mes gustam bezgala daudz prieka un iedvesmas. Noverteju par lielu svetibu apstaklus, kuros varu apvienot profesionalo darbu un šo kalpošanu.
"Dzives maksla" nav neka sarežgita. Mes faktiski atceramies senas, zinamas gudribas, ko varbut esam tikai aizmirsuši vai noversuši no tam veribu. Piemeram, ka cilveki japienem tadi, kadi vini ir, jo mes nevaram vinus mainit. Ja meginasim ar varu, vini pretosies, un bus konflikts. Vai ari — ka jasniedz roka ticibai. Ka cilvekiem jaatbrivojas no naida, skaudibas, dažadam emocijam, tie ka piekrauts cemodans janoliek mala, lai butu brivas rokas un viegli pleci.
Ka zinams, jogu macas pie skolotaja. Un ari mums ir savs "Dzives makslas" Skolotajs — Šri Šri Ravi Šankars, ko ciena un pazist daudzviet pasaule. Kad vinam jautaja par nopelniem, sniedzot šis zinašanas, vinš atbildeja, ka vinš vienkarši ir savacis puški plavas pukes — šis vienkaršas, no dabas nakušas zinašanas —, un varbut vienigais darbs, ko izdarijis, — apsejis šim puškim lentiti, izveidojot dzivesgudribu buketi, ko ikviens var sanemt, izbaudit to garu un smaržu. Gudriba ir visur pasaule, tikai ta ir izkaisita, un ir briniškigi, ja tu sanem zinašanu koncentratu.
"Dzives makslas" kursa tas notiek. Mes pieskaramies apmeram 40 temam par dzivi, runajam par berniem, navi, attiecibam, slimibam, edienu, miegu… Un macamies, ka praktiski veicinat dzivesprieku, dabiskumu. Liela uzmaniba tiek pieversta elpošanai. Esat tacu ieverojuši, ka dažadas emocijas — bedajoties, priecajoties, uztraucoties — mes katrreiz elpojam citadak. Var ari otradi — apzinati mainot elpošanu, mainit izjutas. Ir ipaša attirošas elpošanas prakse — Sudarshan krya —, kad varam izjust, ka neesam tikai fizisks kermenis, bet vairaki kermeni — ari prats, atmina, ego, intelekts, elpa un patiesa butiba.
Joga tulkojuma no sanskrita nozime vienotiba. Vienotiba starp visiem šiem kermeniem. Cilveki, kas nak uz kursu, bieži saka, ka velas but veseli. Tad jautaju — kadu veselibu gribat, tikai fiziska kermena? Fizisko kermeni var salidzinat ar trauku — no mala vai koka, porcelana, sudraba… Bet kas ir trauka galvena vertiba? Ta tilpums. Tur var ieliet kaut ko loti vertigu. Par trauka saturu — dzives neredzamo dalu — mes runajam.
Var mulsinat, ka šis zinašanas nak no talas Indijas. Vai mums, ziemelniekiem, maz der tik eksotiskas zemes gudribas..
— Musu Skolotajs saka: "Elektribu atklaja Eiropa, telefonu ari, bet tos izmanto visur, ari Indija, Kina, Tibeta." Ja, garigums, dveseles gudribas vairak nak no Austrumiem, bet tas ir tikpat pieejamas visiem ka elektriba vai telefons.
Religijam ir dažadas formas, rituali, bet gariga vesma, kas caurvij ikkatru religiju, ir viena. Tas ir gara vejš, un nav nozimes, vai tas nak no rietumiem vai austrumiem. Joga nav religiska prakse, ta neapstrid un neaizvaino nevienu religiju, tapec jogas zinašanas vienlidz labi pienemamas musulmanim, kristietim vai neticigajam.
Kristietiba milziga nozime ir ceribai. Bet joga maca dzivot tagadne. Šri Šri Ravi Šankars saka: ceriba ir nelaimigo bariba.
— Kapec skolotajs ta saka? Jo ceriba pratu aiznes no tagadnes nakotne, un es tad vairs neredzu to, kas zem kajam, neredzu iespejas, kas šobrid paveras, un nespeju tas izmantot. Tas pats notiek, kad kavejamies atminas vai tirdam sevi par to, kas butu varejis but… "Dzives maksla" mes runajam, ka dzive ir ta, kas notiek patlaban. Tacu tas nenozime, ka cilvekiem jaklust par viendienišiem, ne! Mums dotas acis piere, nevis pakausi, lai tas raudzitos, kas ir zem kajam un ari redzetu, kas bus turpmak.
Mani ieintereseja jusu teiktais par pratu — iznak, ka tas ir galvenais vaininieks, kapec nespejam dzivot tagadne.
— Mes maz pazistam vai vispar nepazistam savus kermenus. Par fizisko sakam intereseties, kad kaut kas sap, elpu ieverojam, kad esam ilgi skrejuši vai augstu kapuši… Kursa runajam, ka prata raksturigaka ipašiba — tas negrib dzivot tagadne, bet vai nu iestregst pagatne, vai šaudas nakotne. Un cilveki nereti nogurst no domam — kas notiks? kapec es ta izdariju? Galva ir pastaviga putra, un tu nepamani, ka dzivo.
Kada tam nozime? Iedomajieties situaciju: agri no rita steidzaties uz darbu, bet autobuss aizver durvis jusu priekša un aizbrauc. Kas notiek galva? Domas sak šaudities nakotne: atkal nokavešu, šefs dusmosies, mani atlaidis, no ka es dzivošu…Vai raknajas pagatne: ja kaiminš nebutu izlaidis suni, es butu gajis cauri setai un paspejis… Pa to laiku garam pabrauc draugs, aizbrauc taksis, bet jus to nepamanat, jo vienkarši jusu tur nav.
Jus teicat: pratu var uzveikt ar elpošanu.
— Pratu ar pratu parliecinat nevar. Tas butu tas pats, kas nemakuligu parvaldnieku, kas salaidis griste jusu uznemumu, iecelt par galveno auditoru, lai atklatu kludas. Jegas nebutu nekadas! Jaaicina kads no malas.
Ka jau teicu, elpošana atspogulo musu iekšejo pasauli. Viens no "Dzives makslas" zelta likumiem skan: uz kurieni tu vers savu uzmanibu, turp aizplust tavs speks, un attieciga subjekta vai objekta ipašibas klust par tavejam. Pieveršot uzmanibu elpai, zinot tas likumus un praktizejot, prats spontani atgriežas tagadne. Pirma pazime: pazud domas. Es reizem jautaju cilvekiem: vai tad, kad galva nav domu, jus klustat mulki? Vini saka: ne, mes tikai esam mierigi. Miers lauj atslabinaties un skaidri redzet apkartni. Lemumi nereti tiek pienemti sasprindzinajuma, kad prats neatrodas tagadne, un visbiežak šadus lemumus mes velak noželojam.
Cita saistoša tema, kam pieskaraties, bija par ego. It ka tam ir negativa pieskana, bet diez vai cilveks var dzivot ar kailu dveseli..
— Ego — paštels, kadu mes redzam sevi un pozicionejam citiem — nav dabisks stavoklis. Mes nepiedzimstam ar ego, to iegustam pec pirmajiem dzives gadiem, kad sakam sevi apzinaties. Un nepietiek ar velešanos vien, lai ego atkristu. Tikai tad, kad gars klust loti stiprs un mes iepazistam savu dabu, ego sak kust — tikpat maigi, ka uzradies, tas ari izzud. Bet noteikta dzives posma stiprs ego ir loti vajadzigs. Iedomajieties, ka tads, bez ego, aizejat pie darba deveja, smaidat un radat savu atklato dveseli… Domajat, ka dabusiet darbu? Ir japrot parliecinoši pateikt: es esmu vislabakais!
Bet ir ari jadzivo ta, lai no šis pasaules aizietu bez ego — tads, kada taja ienacis. Skolotajs maca, ka dzivi nosaciti var sadalit cetros ceturkšnos. Pirmaja mes macamies. Otrais dots, lai bauditu un priecatos. Trešo varetu devet par socialo ceturksni, kad to, ko esi uzkrajis pirmajos divos, dod sabiedribai. Un ceturtaja, kad rokas iztukšotas, tu mekle sevi un nonac pie saviem pirmsakumiem. Tads skaists rinkis.
Kur cilveki visbiežak iestregst? Otraja ceturksni, ka tad! Nereti cilvekam jau 70 gadu, bet vinš mekle to pašu baudu, ko izjuta 30 gados. Patikami, protams, bet cilveka sutiba ir cita: tu nevari visu laiku nemt. Ir ari jadod — bet ko dosi, ja neko neesi sakrajis vai saglabajis?
Pasaules uztvere, apgustot jogu un "Dzives makslu", mainas, un atškirigais redzejums var klut par pamatu nesapratnei, pat atstumtibai.
— Man patik skolotaja sacitais: jus esat šurp atnakuši nevis pasivi pienemt pasauli, bet to transformet. Pienem pasauli, bet sava sirdi transforme to! Tu visu laiku nevari butu tikai uci uci — vismaigakais cilveks, tas var novest pie fatala rezultata. Reizem pat rupjiba ir attaisnojama, ja ta noved pie laba. Ja ir akuts apendicits — kada jega no arsta, kas mierinoši glasta, nevis nem skalpeli un griež?
Ciešanas rodas, kad tu pievers parak lielu uzmanibu izjutam, kad iestredz tajas. Bet, kad sac skatit pasauli ka plašu arenu, mainas apzina, un ciešanas parveršas. Tu vairs nenosodi citus, bet redzi, ka vini vienkarši daudz ko nezina. Nosodijuma vieta nak lidzjutiba.
Vai gadijies piedzivot, ka jusu skolnieki krasi maina savu dzivi?
— Ja, bet ne tikai tadel, ka es viniem kaut ko izstastiju. Šie cilveki noteikti jau bija nobrieduši, un vajadzeja tikai pedejos otas vilcienus, lai glezna butu gatava. Garigs briedums nav acumirkligs, pirms tam ir noiets garš celš. Reizem jau maza berna acis var saskatit, ka vina dvesele ir nobriedusi, tad vajag tikai palidzet tai paradit visu savu skaistumu.
Kursa jus nekavejoties atbildat uz visdažadakajiem jautajumiem. Vai kadreiz esat iedzits strupcela?
— Ja busi saspringts un tevi bus kaut mazaka bailu dzirksts, noteikti atradisies kads, kas piekers. Šis kurss ir dzivs, katrreiz norit uz mazliet cita vilna. Ir noteikts zinašanu karkass, bet visa telpa ap to tiek aizpildita ar atnakušo cilveku energiju, te ir vieta brivai improvizacijai. Bet, ka jau teicu, — ja kauss ir tik pilns, ka plust pari malam, nav jamekle vardi atbildei.
Reiz Irija runajam par to, ka alkohols, smekešana un citas atkaribas ietekme dzivi, mazina tas kvalitati un medz sagadat daudz sapju. Kads jautaja: vai var klut atkarigs no dzives gaišajam izpausmem — skaistuma, milestibas? Vai šadi atkarigie nav tie jocigie pusmikstie, pusdraudzigie cilveki, kas jutas izcili tikai tadel, ka nedara neko sliktu.
Saciju — šobrid man atbildes nav. Kurss turpinajas, un pekšni galva ieskreja doma. Gribeju atbildet, bet jautatajs teica: es jau zinu.
Šis stasts ir par to, kapec es kursa pirmaja diena saku: meklejiet atbildes sevi. Jo, atnakot uz šo pasauli, mes esam apgaismoti. Zinam, kapec esam atnakuši, kapec tieši pie šiem vecakiem, droši vien zinam, kads un cik ilgs bus musu celojums. Tikai pec tam aizmirstam, bet ši gudriba ir musos, vien reizem vajag nedaudz palidzet, lai atbilde rastos.
KO JUS REDZAT? "Vairums uzreiz saka: melnu punktu. Bet ir tacu ari liela balta lapa!" Algis Buraitis ilustre vel vienu prata ipašibu — uzsvert negativo.